Страница: 2/20
Ekonomiskās un monetārās
sadarbības vēsture.
Pēc Otrā pasaules kara Rietumeiropas demokrātiskās valstis, sāka meklēt jaunu virzību, kas nodrošinātu gan politiski, gan ekonomiski stabilu attīstību un “aizsargātu” tās no militārās Krievijas un ekonomiski spēcīgās Amerikas. Jau 1948. gadā tika noslēgts beniluksa Muitas Ūnija starp Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu, kas vēlāk kļuva par modeli dažādu valstu ekonomiskai sadarbībai. Taču Jaunās Eiropas (runa ir par valstu integrāciju tādā nozīmē kā mēs to saprotam un uztveram šobrīd) pirmsākumi datējami ar 1950-51. gadu, kad tika noslēgts līgums par Eiropas Ogļu un tērauda apvienības izveidi - tas bija pirmais plaša mēroga ekonomiskais līgums, kas saistīja praktiski visas lielākās Eiropas valstīs. 1957. gadā sešas Eiropas valstis paraksta t.s. Romas līgumu, izveidojot Eiropas ekonomisko asociāciju EEA un Eiropas Atomenerģijas apvienību. Šo Eiropas līgumu mērķis ir veicināt saimniecisko augšupeju un augstāku dzīves līmeni un novērst iespējamos militāros draudus. Līdz ar to var uzskatīt, ka uz 1958. gadu noslēdzās pirmais “neapzinātās” integrācijas posms - bija skaidri izkristalizējusies Eiropas valstu griba un nepieciešamība veidot “kopējas mājas”.
Eiropas Kopienas mērķis nodibināt ekonomisko un monetāro savienību oficiāli formulēts 1969. gadā valstu un valdību konferencē Hāgā. Kopš tās reizes vairākkārtīgi tas ticis koriģēts Eiropas valstu samitos. Var izdalīt trīs svarīgus posmus Eiropas ekonomiskajā un monetārajā integrācijā Eiropas Kopienas ietvaros.
Pirmais posms 1958. - 1968. gads. Šajā laikā tika noslēgts pārejas posms uz kopējo tirgu. Tika sperti pirmie soļi sākot ar netarifu barjeru novākšanu, līdz brīvai preču kustībai starp sešām Eiropas Kopienas valstīm. Īpaši progress tika panākts kopējas lauksaimniecības politikas izstrādē, kas uz šī perioda beigām jau reāli sāka funkcionēt. Tika likti pamati kopējai transporta politikas sagatavošanai (pašsaprotama attīstības gaita pēc muitas ūnijas realizēšanai dzīvē) . Līdz ar to var teikt, ka uz 1969. gadu jau eksistēja ievērojams kopējais tirgus.
Nākošais solis bija Eiropas Monetārās savienības izveide, t.i. stabilas monetārās zonas izveide Eiropā. Nepieciešamība pēc šādas savienības izrietēja no sasniegtā progresa koptirgus izveides jomā. Spiediens uz Bretton-Vudas valūtas sistēmu (tā sabruka 1970. gadā) Eiropas valstu vadītājiem lika nopietnāk pievērsties Monetārās Ūnijas izveidei. 1970. gadā Luksemburgā Eiropas Kopienas Ministru Padomē tika pieņemts lēmums, ka turpmāk valstu monetārās integrācijai jānotiek paralēli (vienlaicīgi) ar ekonomiskās politikas konversiju. Praksē tas nozīmēja, ka Eiropas Kopienas valstīm jākoordinē sava darbība deficītu finansēšanas, nodokļu politikas un finansu tirgus jomās. Dalībvalstīm tika rekomendēts pakāpeniski sašaurināt valūtas maiņas kursu svārstību robežas, ar mērķi līdz 1980. gadam radīt apstākļus pilnīgi brīvai kapitāla kustībai un pilnīgi brīvu valūtu konvertibilitāti savā starpā pēc neatgriezeniski fiksētiem valūtas kursiem.
Реферат опубликован: 26/06/2008