Satura raditajs

Страница: 3/20

Otrais posms 1969. - 1979. gads. Lai paaugstinātu Eiropas monetārās savienības gatavības pakāpi, 1972. gadā Bāzelē tiek pieņemts lēmums, par apmaiņas kursa svārstību robežas noteikšanu Eiropas valūtām attiecībā vienai pret otru. Noteikumi paredzēja, ka svārstības nedrīkst pārsniegt attiecīgo valūtu svārstības pret ASV dolāru. Šo mehānismu nosauca par “čūsku tunelī” (snake in the tunnel). “Čūska” ir valūtas kursu svārstības Kopienas ietvaros un “Tunelis” ir valūtas kursu svārstības pret dolāru.

Taču 1970. gads nebija labvēlīgs ekonomikas un monetārai integrācijai. Bretton Vudas sistēmas sabrukums, naftas cenu straujais pieaugums, kas savukārt izraisīja augstu inflācijas līmeni, radīja lielu spekulatīvu spiedienu uz Eiropas valūtām. Nesakārtotība starptautiskajās monetārajās attiecībās padarīja Eiropas monetāro integrāciju ļoti sarežģītu, vai pat neiespējamu.

1972. gadā Anglija pieļāva sterliņu mārciņas svārstības ārpus noteiktajām “čūskas” un “tuneļa” robežām. Anglijai drīz sekoja Īrija, Dānija un Itālija. 1977. gada beigās tikai puse no Kopienas Valstīm (Rietumvācija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga un Dānija) palika “čūskas un tuneļa” mehānisma ietvaros.

1979. gada Brēmenes konferencē Eiropas valstu vadītāji no jauna apstiprināja vēlēšanos izveidot pilnīgu monetāro savienību. Līdz ar to 1979. gada martā tika apstiprināti konceptuāli pilnīgi jauni Eiropas Monetārās Savienības veidošanas principi.

Trešais posms 1979. - 1994. gads. Astoņdesmitajos gados vēl vairāk nostiprinājās doma par integrācijas nepieciešamību, jo:

- bija nepieciešams apvienot fragmentāro Eiropas tirgu, lai padarītu to konkurētspējīgu ar Amerikas un Japānas ekonomiku.

- ļoti asas bija reģionālās atpalicības problēmas, kas bija jālikvidē.

Šo apsvērumu dēļ, tika izstrādāta programma, kas paredzēja novākt visas fiziskās, tehniskās un fiskālās barjeras brīvai preču, pakalpojumu, personu un kapitāla kustībai līdz 1992. gadam.

Pēc šīs programmas realizācijas, dabisks integrācijas procesa turpinājums būtu vienotas naudas vienības - ECU ieviešana. (kas gan nav obligāti). To varētu izdarīt tikai ar centralizētas institūcijas palīdzību, kas kontrolētu vienotu kredīta procentu likmi visai Savienībai un apmaiņas kursu pret trešajām valstīm.

Bretton-vudas sistēmas sabrukums.

Britu mārciņas devalvācija 1967. gadā. Bretton-Vudas sistēma trūkumi veicināja destabilizējošas situācijas veidošanos, kad izteikti vājākās un stiprākās valūtas tika pakļautas intensīviem spekulantu uzbrukumiem, kas izpaudās valūtas masveida pārdošanā vai pirkšanā. Spilgti piemēri ir 1967. gada Lielbritānijas mārciņas devalvācija un 1971. gada Bretton-Vudas sistēmas sabrukšana.

Jau pirms mārciņas oficiālās devalvācijas 1967. gadā pieprasījums un piedāvājums pēc mārciņās denominētiem aktīviem nebija sabalansēts. Tāpēc, lai kompensētu pieprasījuma un piedāvājuma negatīvo bilanci un tādējādi noturētu pārāk augstu novērtēto mārciņu (2,8 USD/GBP līmenī), Lielbritānijas centrālā banka regulāri iepirka GBP lielos apjomos. Šāda veida operācijas strauji samazināja Lielbritānijas rezervju krājumus, kas atspoguļojās arī valsts maksājumu bilancē. 1967. gada 17. novembrī rezervju zaudējumi bija sasnieguši tādus apmērus, ka spekulanti sāka šaubīties par IMF (Starptautiskais Valūtas Fonds) spējām kompensēt šos zaudējumus ar aizdevumu Lielbritānijai. Tiklīdz spekulanti (arī “mirstīgie” tirgus dalībnieki) sajuta briesmas, ka viņu mārciņu ieguldījumi nākotnē var kļūt mazvērtīgi, strauji samazinājās pieprasījums pēc mārciņu aktīviem. Milzīgais mārciņu aktīvu piedāvājums no vienas puses un minimālais pieprasījums no otras puses radīja GBP pārdošanas kampaņu tirgū. Rezultātā, 17. novembra dienas laikā Lielbritānijas centrālā banka zaudēja vairāk nekā 1 mljrd. no savām dolāru rezervēm. Nākošajā dienā centrālā banka kapitulēja, devalvējot mārciņu par 14%. Spekulantiem, kas 14. novembrī pārdeva savas mārciņas centrālajai bankai, jau 18. novembrī varēja “ieskaitīt” savā kabatā 140 mlj. USD peļņas, savukārt centrālā banka tādu pašu summu varēja norakstīt zaudējumos. Arī pēdējo gadu pieredze liecina, ka centrālās bankas pat apvienojoties nespēj stāvēt pretī milzīgajai tirgus ažiotāžai, kurā pārsvarā valda cilvēku emocijas un alkatība. Centrālo banku darbība rezultātā darbojas kā katalizators, kurš, faktiski, nolemj doto valūtu devalvācijai, ja intervence neizdodas (kas notiek 90% gadījumos).

Реферат опубликован: 26/06/2008